Pēdējās dienās, jūtos tā, itkā es atrastos istabā pilnā ar plauktiem un visa zeme ir nomētāta ar manām atmiņām un izjūtām. Šobrīd kārtoju pēdējos plauktus, bet dažas no atmiņām lēni deg saplēstas pelnu traukā.
Šīs bija tās atmiņas, kuras vairs nevēlos atcerēties. Kārtojot šos plauktus es gan smaidīju, gan arī bēdājos, bet kad visu esmu paveicis, jūtos daudz labāk. Tāds tā kā atvieglots un ir vieglāk smaidīt.
Arī esmu sapratis cik bieži cilvēki man saka "piedod" , bet pēc brīža izdara atkal ko riebīgu, lai pēc tam ar šo vārdu aizmirstu visu. Bet tā vairs nebūs, es nespēšu vairs piedot, jo ir zudusi šī vārda jēga.
Esmu sapratis. Jāmaina viss. Sava attieksme, stils un skats uz dzīvi, kaut arī es esmu pozitīvs , bet jākļūst vēl pozitīvākam.
Visu šo laiku esmu teicis vārdus "es Tevi mīlu" , tik bieži un tiem kam teicu šos vārdus neko viņi nenozīmēja, ka sapratu. Vairs es šos vārdus neteikšu, tiklīdz man parādīsies patiesi liela vēlme kādam to pateikt, bet uz šo brīdi nav neviena cilvēka lai to pateiktu.....
Ja arī mīlestības cirstās brūces ne vienmēr ir nāvējošas,
tad tās nekad neaizdzīst.
-- Bairons
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru