...spring...

Pavasaris. Laiks, kad visa daba mostas, cilvēkiem labs prāts un debesīs ir vērojami putni, kas atgriežas no siltajām zemēm. No rītiem dzirdama putnu čivināšana, bet bieži vien tā tiek aizvietota ar runču saucieniem pēc "mīlestības".
Nē, šis ir nevien atmodas laiks, bet arī tas laiks, kad cilvēkiem prātā ir viens vienīgs pavasaris.
Ne jau tās ir alkas pēc siltuma, putnu čivināšanas un pumpuru plaukšanu, bet gan alkas pēc mīlestības un kādu kurš atrastos blakus ik mīļu brīdi. Mīlestība! Šis vārds ko dzirdam katru dienu un kuram ir tik daudz nozīmju, jo katrs cilvēks saprot šo vārdu savādāk. Citam tā ir stipra pieķeršanās, citam alkas pēc otrā cilvēka, bet man...
Īsti nezinu. Nē nu, patiesībā zinu tikai ar vārdiem šīs sajūtas ir grūti izteikt. Šo vārdu es agrāk lietoju bieži, jo vēl nesapratu cik gan tas ir spēcīgs un , ka tas var arī aizskart, bet šobrīd to lietoju ar lielu piesardzību un saku to tam cilvēkam, kas to ir pelnījis un ar šo cilvēku man ir stipra saikne.
Bet žēl , ka bieži mīlestība noved līdz naidam un es to nevienam nenovēlu, esmu to izjutis un izjūtu vēl šobrīd, bet ceru ka tas vairs neatkārtosies.
Mīliet savus tuvos un tie kas jums svarīgi.

...bezmiegs...

Jau kārtējā nakts, ka mani ir pārņēmis bezmiegs. Tas tādēļ, ka pa daudz domāju. Esmu noguris, bet acis neveras ciet, jo galvā riņķo tūkstoš domu par to, kas, bija ir un būs. Par to kas man svarīgs un sirdij tuvs.
Pamanīju cik gan ātri rit laiks, kad Tu domā. Mēģinu aizmigt divpadsmitos, bet dēļ šīm domām nespēju aizmigt un paskatos:
"Ehh, jau četri..."
Nespēdams aizmigt es tā izturu līdz rītam un it kā iesākdams jaunu dienu, patiesībā turpinu iepriekšējo. Kādēļ šīs domas nomoka mani tieši tad, kad man vajadzētu atpūsties? Vislabākais risinājums ir miega zāles, jo tās iedarbojas uzreiz, bet kāds gan labums no mākslīgi izraisīta miega, kurš pat nav salds.
Es vēlos atkal redzēt Tevi sapnī, es vēlos tajā turēt Tavu roku un vēroties tālu prom plašumā..
Es vēlos....

...i'm just saying...

Nesen dzirdēju sarunu savā klasē, ka kāds jautāja. Kādēļ puiši tik bieži maina stilu. Viņas nesaprata kādēļ mēs tā darām, jo meitenēm ja ir stils, tad tāds paliek.

Manuprāt stilu maiņai ir dažādi cēloņi. Manuprāt tie ir:

• Finanses;
• Mūzika kuru klausies;
• Gadu maiņa.

No šiem cēloņiem man lielākoties atbilst visi, jo mainoties apģērbu cenām veikalos, tev jaatsakās no daudzām lietām un nesanāk vairs nopirkt tādas džinsas kā vēlies utt. Bet šobrīd ir pienācs man tāds taupīgais laiks un esmu nobriedis pēdējo reizi mainīt savu stilu un ieciklēties tieši uz šo stilu.

No vienas puses es to daru arī tādēļ, lai vairāk patiktu cilvēkiem, bet lielākoties jau daru to sevis labad. Un tas, ka dažkārt vienaudži apsmej par to, ka kāds tur nevalkā brenda drēbes, kas ir bieži pamanāms skolās kurās ir daudz jauniešu kuri nāk no turīgām ģimenēm.

Vēliet man veiksmi un drīz vien jūs varbūt redzēsiet izmaiņas....

...nākotne...

Bieži man cilvēki man apkārt aizrāda to, ka es pārāk daudz domāju par to kas būs, par savu nākotni. Bet kas gan ir cilvēks bez mērķiem un sapņiem par to kas notiks.

Ja es nezinātu ko vēlos un par ko vēlos kļūt, ko gan es darītu? Pazīstu daudzus kas vēl nezin par ko vēlas kļūt un viņi šobrīd , pēdējā mācību gadā, mēģina savilkt kopā galus un visdrīzāk izdarīs nepareizo izvēli steigā.

Tas, ka es domāju par nākotni, tas nenozīmē, ka man ir nepareizs uzskats uz dzīvi, tas ka nedzīvoju šodienai nenozīmē, ka man tas būtu jādara. Tādēļ es vēlos, lai tiešām cilvēki beidz pārmest citiem, ka viņiem ir mērķu un sapņu, bet apsēsties un padomāt par savu nākotni.

Dižā prasme dzīvot laimīgi veidojas no mākas dzīvot tikai
nākotnei.
-- Pitagors

...vieni vienīgi plaukti...

Pēdējās dienās, jūtos tā, itkā es atrastos istabā pilnā ar plauktiem un visa zeme ir nomētāta ar manām atmiņām un izjūtām. Šobrīd kārtoju pēdējos plauktus, bet dažas no atmiņām lēni deg saplēstas pelnu traukā.

Šīs bija tās atmiņas, kuras vairs nevēlos atcerēties. Kārtojot šos plauktus es gan smaidīju, gan arī bēdājos, bet kad visu esmu paveicis, jūtos daudz labāk. Tāds tā kā atvieglots un ir vieglāk smaidīt.

Arī esmu sapratis cik bieži cilvēki man saka "piedod" , bet pēc brīža izdara atkal ko riebīgu, lai pēc tam ar šo vārdu aizmirstu visu. Bet tā vairs nebūs, es nespēšu vairs piedot, jo ir zudusi šī vārda jēga.

Esmu sapratis. Jāmaina viss. Sava attieksme, stils un skats uz dzīvi, kaut arī es esmu pozitīvs , bet jākļūst vēl pozitīvākam.

Visu šo laiku esmu teicis vārdus "es Tevi mīlu" , tik bieži un tiem kam teicu šos vārdus neko viņi nenozīmēja, ka sapratu. Vairs es šos vārdus neteikšu, tiklīdz man parādīsies patiesi liela vēlme kādam to pateikt, bet uz šo brīdi nav neviena cilvēka lai to pateiktu.....

Ja arī mīlestības cirstās brūces ne vienmēr ir nāvējošas,
tad tās nekad neaizdzīst.
-- Bairons

...mākslīgais skaistums...

Mēs visi zinām, kas tas ir un bieži vien visi to pielietojam. Vai tas ir labi, vai slikti? Nezinu atbildi, bet manuprāt jau labi. Jo tas pēc būtības nemaina kāds ir cilvēks iekšēji un ja to nesaprot cilvēki visapkārt, tad tā ir viņu problēma. Man nesen skolā bija konflikts starp mani un manu klasesbiedreni. Tas sākās ar to, ka viņa mani nosauca par stulbu tikai tādēļ , ka manu mēli rotā pīrsings un, ka es vēlos ievietot ausī "tuneli". Bet manuprāt viņa pati neapzinās, ka ir līdzīga man , jo nēsā pieliktus nagus un pieaudzētus matus.

Tu teiksi tas nav viens un tas pats? Manuprāt ka ir gan, jo viss ko mēs darām, lai izrotātu savu ķermeni, vienalga vai tie būtu tetovējumi,pīrsingi vai pieaudzēti nagi, parāda to ka mēs esam vienādi. Un šiem cilvēkiem nav tiesības nosodoši, kaut ko sacīt un izteikt savas domas , jo, manuprāt, ja šiem cilvēkiem nepatīk, tad lai neskatās.

Līdzīgi ir arī ar apģērbu stiliem. Šie visi stereotipi, ka metālisti un reperi nesatiekot utt. Tās visas ir muļķības , jo nejau tādēļ , ka man ir platas bikses es nevaru ienīst kādu kam patīk smagā mūzika. Manuprāt tas viss ir stulbums, kas notiek jauniešu vidū un ceru ar laiku tas mainīsies.

...dusmas...

Dusmas ir viens no tiem procesiem, kuras es nespēju apslāpēt. Es pat nezinu uz ko es esmu dusmīgs. Uz dzīvi, apkārt notiekošo, sevi, cilvēkiem man apkārt?

Parasti tās izlādēju trenējoties vai ar dūri sitot betona sienu līdz sāk asiņot dūres vai sprāgst kāds pirksta skrimslis, bet vai tas man palīdz? Nē! Bet savādāku dusmu izlādēšanas veidu neesmu iemācījies. Paturēt sevī arī tās nevēlos,jo zinu, ka tas ir kaitīgi man un apkārtējiem. Kāpēc apkārtējiem jūs jautāsiet? Varbūt tādēļ, jo kad šīs sakrājušās dusmas nāktu uz āru ne tikai ciestu es bet arī apkārtējie , tādēļ cenšos tās izlādēt pēc iespējas ātrāk.

Vislielākās dusmas jau laikam man ir uz sevi. Kā izskatos, kā uzvedos utt. Tas man sevī kaitina, jo tāds kāds esmu tādu mani nepieņem, jo allaž kādu īpašību manī cenšas mainīt. Bet būs vien jāsadzīvo ar sevi, ar tādu cilvēku kāds es esmu.