Asara.
Tik maza, bet tajā pašā laikā pilna ar sāpēm par pagājušo un notiekošo.
Vai tās laist uz āru vai apslāpēt? Uz šo jautājumu atbildi nesaņemu.
Visu laiku esmu centies tās apslāpēt, bet pēdējā laikā tas neizdodas.
Laikam jau tādēļ, jo manu ķermeni šīs sāpes pārņem un laužas uz āru.
Daudzi saka, ka raudāt ir veselīgi, bet nesaprotu tikai to, kā tas var būt veselīgi, ka Tu visu laid uz āru, bet vēlāk tās sāpes ataust no jauna un Tev tas ir jādara atkārtoti.
Manī šis jautājums paliek neskaidrs.
Bet vienu esmu sapratis.
Labi ir ja blakus ir kāds cilvēks, kas Tevi uzklausa un palīdz tam visam tikt pāri.
Kaut arī šim cilvēkam ir neskaitāmas problēmas viņš vienmēr uzklausīs, lai arī cik slikti viņam iet.
Asaru plūdiem šņācot,
Mana miesa un gars triecas pret zemi.
Vai palikt guļam man,
vai celties un skriet?
Es sāku meklēt optimismu sevī.
Te redzu kādu roku stiepjamies pie manis,
Un tur stāv draugs.
Cilvēks, kas ceļ Tevi atkal kājās,
Un saka: "Skrien un tiecies pēc tā ko vēlies"
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru