Iekšēji iztukšots. Tur vairs nav nekā. Itkā sirds sacaurumota ar visiem vārdiem, ko cilvēki pasaka un viss, kas bijis sirdī ir izlijis kā no saplīsušas piena glāzes.
Tās saturs šobrīd ir nonācis kaut kur un nav atgriežams. Bet visvairāk sāp, kad kāds ļoti tuvs cilvēks Tev pasaka kaut ko kas sāk grauzt sirdi un sajūta tāda ,ka Tevi rauj uz pusēm.
Katru dienu sajūtu šīs sāpes, kaut vai ar smaidu sejā , bet iekšēji es esmu iztukšots.
Cilvēki bieži saka:
"Esi optimists, galvu augšā", bet viņi neapzinās , ka agrāk viņi ir bijuši tie, kas mani padarījuši par tādu pesimistu, kurš uz dzīvi vērojas tikai tumšās krāsās. Melns, mana dzīves patiesā krāsa. Nesaku, ka tur nav arī kādu krāsainu pleķu, bet tomēr melnā krāsa pārņem visu.
Bet vislielākā patiesība man jāsaka vienam cilvēkam, kurš mani ceļ kājās, kaut arī redz, ka nekāda liela jēga no tā nav, bet viņa to dara. Par to man viņai jāsaka liels paldies un ceru ka viņa apzinās cik laimīgs es esmu ka viņa ir ar mani.
